Arhibīskapa vēstījums 2012.gada Ziemassvētkos
Sveiciens 2012. gada Ziemsvētkos!
Kristus mīļotie – gan tie, kas Viņu jau sastapuši, gan tie, pie kuriem
Viņš vēl ir ceļā, vēlu jums gaišus, dziļus un svētītus Ziemsvētkus!
Interesants kalendārs mums šī gada nogalē – vispirms Advents, tad
pasaules gals, tad Ziemsvētki un Jaunais gads. Tikai retais nesenās
pasaules gala gaidas uztvēra nopietni, taču šaubu kripatiņa mums sirdī
varbūt iekrita – ja nu tiešām? Ko tad? Ir veselīgi apdomāt, ko es
iesāktu, ja šī ierastā pasaule beigtos? Vai man ir vēl kas cits? Vai ir
pasaule aiz pasaules, dzīve aiz dzīves? Vairums cilvēku, ja nezina, tad
vismaz jūt, ka kaut kam jābūt. Nojausma, ka pasaule aiz pasaules
Ziemsvētku laikā ir tuvu klāt pienākusi, liek sajust brīnuma gaidas.
Nupat, nupat notiks kaut kas nozīmīgs un labs!
Vai vārdiem “Ziemsvētku brīnums” ir arī
konkrēts saturs? Es neticu, ka Ziemsvētkos zirgi runā vai piepildās
vēlēšanās. Bet tiešām brīnums, ka Dievs nepalika turpat kur bijis – savā
debesu svētlaimē, pilnībā un harmonijā. Brīnums, ka viņš izlēma
piedzimt pasaulē, lai dzīvotu tāpat kā mēs. Neviena dzīva būtne nevēlas
atstāt svētlaimi un pilnību, lai dotos briesmās un mirtu. Kas Dievu
dzina to darīt? Kas viņam nedeva miera? Kas manā dzīvē ir tāds, kas
Dievam debesīs liek nodrebēt? Ko mēs tādu darām ar savu mūžu, ar savu
zemi, ar pasauli, ka Dievs nevarēja izturēt un metās mūs glābt – no mums
pašiem?
Tikai aptverot, no kāda likteņa mūs atpestī par cilvēku dzimušais
Dievs, rodas jēga vārdiem par Ziemsvētku prieku. Var svinēt, var
lustēties, bet priekam nav iemesla, ja dzīvē nenotiek nekas tāds, par ko
priecāties. Ziemsvētkos ir par ko priecāties: pasaulē dzimušais Kristus
cilvēku izvelk no grēka mēslu bedres, nomazgā tīru un dod viņam iespēju
dzīvot pēc Dieva tēla un līdzības. Un kad cilvēkam pienāk viņa pasaules
gals, tad savējiem Kristus palīdz nenonākt tiesā, bet no nāves ieiet
dzīvībā. Par savējo Kristum var kļūt ikviens – lūk, tas tiešām ir
brīnums un prieks.
Kristus piedzima kā patiess cilvēks un patiess Dievs. Viņš ņēma visu
labo, kas ir cilvēka esībā un saveda to kopā jaunā sintēzē ar dievišķo.
Arī mūs viņš aicina tajā iekļauties. Kā? Gluži ikdienišķi - esot citam
priekš cita viņa Baznīcā. Baznīca nav celtne, organizācija vai biedrība.
Baznīca ir cilvēki, kas dzird Kristus balsi un kristības sakramentā ir
savienoti ar Viņu un savā starpā. “Nav labi cilvēkam būt vienam”, Dievs
teica, un viņa Dēls savā mācībā ļoti uzsver kopību: ja vēlies būt ar
mani, tad esi ar manējiem. Kopā jūs esat pat ne vienkārši mana Baznīca,
bet mans ķermenis pasaulē. Ja vienam loceklim sāp, visi cieš līdzi, ja
vienam loceklim prieks, priecājas visi. Un visi viņā ir dzīvi.
Nav jāpierāda, cik svarīgi tas ir gan Baznīcā, gan ģimenē, gan
sabiedrībā. Ziemsvētki ir labākais laiks, kad sev blakus ieraudzīt otru
cilvēku un, iepriecinot viņu, iepriecināt Dievu. Tieši tā Dievs grib,
lai mēs viņu iepriecinām. Lai tas mums izdodas, cik vien mūsu spēkos un
no mums atkarīgs! Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus!
Sirsnībā, Jānis Vanags, Rīgas arhibīskaps
|