Tad viņš stāstīja tiem līdzību: “Kādam bagātniekam lauki ienesa labu ražu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko lai es daru? Man nav kur savākt savus augļus. Tad viņš teica: es darīšu tā – nojaukšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus, un tur savākšu visu labību un citus labumus. Un savai dvēselei es sacīšu: tev ir daudz labumu iekrāts uz ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un līksmo! Tad viņam Dievs sacīja: neprātīgais! Šajā naktī tev atprasīs dzīvību – kam tad piederēs tas, ko esi sakrājis? Tā notiek tam, kas krāj tikai sev, bet netop bagāts Dievā.”
Lūkas 12:16-21
Rudens vienmēr ir bijis ražas laiks – brīdis, kad cilvēks atskatās uz padarīto, novērtē rezultātu un izdara secinājumus. Kas ir izdevies? Kas nav izdevies tik labi? Un kas varbūt jānoraksta zaudējumos?
Ir salīdzinoši vienkārši izvērtēt to, ko var izmērīt un uzrakstīt uz papīra. Cik daudz esam saņēmuši ziedojumos? Cik esam samaksājuši mācītājam un citiem darbiniekiem? Cik iztērējuši elektrībai, degvielai, pārtikai un citām vajadzībām?
Par šīm lietām mēs varam būt patiesi pateicīgi Dievam par Viņa žēlastību un katram no Jums – mūsu ziedotājiem – par atvērto sirdi un atsaucību. Pateicoties Jums, mūsu draudzes budžets ir pietiekams, un mēs neesam nevienam parādā.
Tomēr ir lietas, kuras nevar ierakstīt ne budžetā, ne Excel tabulā.
Cik daudz manā sirdī ir miera un paļāvības uz Dievu?
Cik dzīva un regulāra ir mana lūgšanu dzīve?
Kādus garīgos augļus nes mana kalpošana?
Vai mana ticība gada laikā ir augusi?
Draudzes dienā es klātesošajiem uzdevu jautājumu, kas mani pavada visus manus kalpošanas gadus: “Kāpēc es eju uz baznīcu?”
Ko es gribu atrast draudzē? Ko es no tās sagaidu? Kas mani mudina nākt? Vai es nāku, lai saņemtu, vai arī – lai dotu?
Atbildes bija tikpat dažādas, cik dažādi esam mēs – Ādažu draudzes cilvēki. Tomēr tās varētu apkopot divās lielās grupās:
Es eju, lai saņemtu.
Es eju, lai dotu.
Un patiesībā draudzē ir vajadzīgi abi. Ir brīži, kad mums pašiem vajag saņemt – mierinājumu, piedošanu, Dieva Vārdu, sarunu, aizlūgšanu, kopību un vienkārši vietu, kur būt. Bet ir arī brīži, kad Dievs mūs aicina dot – savu laiku, spēku, prasmes, uzmanību, rūpes, lūgšanas un kalpošanu citiem.
Tāpēc mēs vēlamies labāk saprast, kas nepieciešams tiem, kuri draudzē nāk saņemt, un kā palīdzēt tiem, kuri ir gatavi dot.
Tuvākajā laikā katram no Jums nosūtīsim aptaujas anketu. Jūsu atbildes palīdzēs man un draudzes padomei labāk saprast, kādas draudzes aktivitātes un iespējas Jums pietrūkst, kuras ir svarīgas un kuras varbūt vairs neatbilst mūsu vajadzībām.
Bet vēl vairāk – mēs vēlamies saprast, ko Jūs sagaidāt no draudzes ikdienas un ko paši esat gatavi tajā ieguldīt.
Jo draudze nav tikai ēka, dievkalpojumi vai pasākumi. Draudze esam mēs – cilvēki, kurus Dievs ir sapulcinājis kopā. Un draudzes dzīve kļūst stiprāka tad, kad katrs atrod savu vietu – gan saņemot, gan dodot.
Lai šis rudens mums kļūst ne tikai par laiku, kad skatāmies uz materiālo ražu, bet arī par iespēju paskatīties uz savas dzīves un draudzes garīgo pienesumu
Lai Dievs mums dod gudrību ieraudzīt, kas jau ir izaudzis, drosmi atzīt to, kas nav izdevies, un atvērtu sirdi sēt jaunu sēklu.
Lai Viņš mūs vada kopīgā kalpošanā un Viņa valstības celšanā!
Jūsu mācītājs Jānis