Kas ir baznīcas liturģiskais gads?

Mēs visi labi pārzinām ierastā astronomiskā gada iekārtojumu, kas ietver 12 mēnešus un četrus gadalaikus - pavasari, vasaru, rudeni un ziemu. Taču Baznīcā pastāv arī tāds jēdziens kā liturģiskais gads, kas veidots, lai palīdzētu cilvēkam raudzīties uz Dieva apvāršņiem, tā visu gadu turot garīgo pasauli savu acu priekšā.

Baznīcas gads nesakrīt ar astronomisko gadu, tas nesākas 1. janvārī, bet gan 4. svētdienā pirms Ziemassvētkiem, ar pirmo Adventa svētdienu (Adventus latīņu valodā nozīmē „atnākšana”). Tam atkal ir ļoti dziļa jēga un nozīme. Baznīcas gada attiecības ar astronomisko gadu ir tādas pašas kā mūsu dvēseles attiecības ar mūsu fizisko ķermeni. Baznīcas gads savā ziņā ir laicīgā gada dvēsele. Baznīcas gadalaiki, līdzīgi dievkalpojumam, radušies, lai veicinātu cilvēka sastapšanos ar Dievu.

Kāds ir Baznīcas gada uzdevums? Baznīcas gads ir gadu ilga meditācija un sekošana līdzi Kristum, sākot no viņa dzimšanas gaidīšanas laika šai pasaulē. Tas ir ceļš kopā ar viņu no viņa piedzimšanas līdz krustā sišanai, augšāmcelšanās rītam, debesīs uzņemšanai un Svētā Gara došanai.

Kā mums palīdz sekošana līdzi Baznīcas gadam, piemēram, Adventa laikam, Ciešanu laikam, Lieldienu laikam? Tas ļauj ieraudzīt, ka šis gads nav vis vienmuļa stāvēšana uz vietas, bet gan secīga kustība pa visiem būtiskākajiem un svarīgākajiem tematiem, par kuriem runā Jaunā Derība un kas saistīti ar Kristus dzīvi. Kristus dzīve ir atbilde uz mūsu dzīves jautājumiem, atbilde uz jautājumu par laika jēgu.

Baznīcas gads

Mainīgie svētki Baznīcas gadā

Baznīcas gads sākas ar Adventa* laiku - četru nedēļu ilgu Kristus gaidīšanas laiku, pirmsziemassvētku laiku. Tas tradicionāli bijis gavēņa laiks, kad cilvēki gatavojušies Kristus atnākšanai mūsu pasaulē. Adventa laika krāsa ir violetā, norādot, ka gaidāma ķēniņa ierašanās, kā arī uzsverot gavēņa laika nozīmi.

Ziemassvētku laiks ilgst no 24. decembra vakara (nakts) līdz Zvaigznes dienai jeb Atspīdēšanas dienai - 6. janvārim. Tas ilgst 12 dienas un 12 naktis. Šis svētais laiks, kad mēs esam aicināti pārdomāt Kristus piedzimšanas brīnumu, norāda uz procesu, kurā Kristus mūs atkal no sadalītiem cilvēkiem dara par viengabalainiem, vienojot mūsu sirdi un prātu. Ziemassvētki ir notikums mūsu sirdij un prātam, jūtām un apziņai, īsi sakot, – visam cilvēkam. Ziemassvētku laika vidū sākas Jaunais gads – 1. janvāris. Tas iezīmē kādu interesantu akcentu: mūsu dzīvē kas patiesi jauns var sākties tikai tad, ja esam piedzimuši garīgi.

Pēc Zvaigznes dienas seko tā saucamās Pēczvaigznes dienas jeb Epifānijas, Atspīdēšanas laiks, kas runā par Kristus būtības atspīdēšanu dažādos evaņģēlija notikumos.

Nākamais posms ir pirmslieldienu laiks, kura galvenā daļa ir Ciešanu jeb gavēņa - sevis pārbaudīšanas laiks, kas iesākas ar Pelnu trešdienu. Šī Pelnu trešdiena (trešdiena pirms sestās svētdienas pirms Lieldienām) uzsāk īpašu laiku Baznīcas gadā, kurā esam aicināti sekot Kristum viņa pēdējā ceļā uz Jeruzalemi, ciešanu ceļā, krusta ceļā. Ciešanu laika motivācija un jēga ir tā, ka mēs spējam saredzēt Kristus ciešanas kā mūsu ciešanu atslēgu, Kristus upuri - kā Dieva atbildi uz mūsu grēka vainu.

Ciešanu laiks kulmināciju sasniedz Klusajā nedēļā, kas ir viena no vissvarīgākajām nedēļām Baznīcas gadā. Tad parasti daudzās Baznīcās dievkalpojumi ar Svēto Vakarēdienu notiek katru dienu, lai mēs varētu izstaigāt līdzi Kristus ciešanu ceļa kulminācijai. Klusā nedēļa saistās ar vissvarīgākajiem notikumiem Kristus dzīvē. Klusajā nedēļā svarīgas dienas ir Pūpolsvētdiena - Kristus ierašanās Jeruzalemē, Zaļā Ceturtdiena - Svētā Vakarēdiena iedibināšanas diena, Lielā Piektdiena - Kristus krustā sišanas diena un Lieldienas - Kristus augšāmcelšanās svētki.

Pēc Lieldienām seko Lieldienu laiks, 50 dienu ilgs laiks līdz Vasarsvētkiem. Saskaņā ar Jauno Derību Jēzus 40 dienas savā garīgajā ķermenī vēl ir klātesošs pie mācekļiem līdz pat savai Debesbraukšanai, Debesīs uzņemšanai. Vēl pēc 10 dienām tiek svinēti Vasarsvētki - Svētā Gara izliešanas svētki, kas vēstī par to, kā Kristus mācekļiem tiek dots Svētais Gars. Vasarsvētku notikums ir aprakstīts Apustuļu darbu grāmatas 2. nodaļā.

Visi trīs galvenie kristīgie svētki - Ziemassvētki, Lieldienas un Vasarsvētki atkal norāda uz Trīsvienību. Ziemassvētki ir Dieva Tēva diena, kad Tēvs dod pasaulei savu Dēlu, kas ienāk šajā pasaulē kā bērns. Lieldienas ir Kristus svētki, viņa augšāmcelšanās, nāves uzvaras diena, un Vasarsvētki ir Svētā Gara svētki, Gara izliešanas svētki. Tātad arī šeit parādās Trīsvienība, kas ir ārkārtīgi svarīga kristīga atklāsme.

Tālāk seko garāks posms, kas ir tā saucamais bezsvētku laiks pēc Trīsvienības. Nākamā svētdiena pēc Vasarsvētkiem ir Trīsvienības svētku svētdiena, un pārējās svētdienas pēc tam tiek skaitītas kā svētdienas pēc Trīsvienības svētkiem.

Šajā laikā jāpiemin dažas citas nozīmīgas dienas, kas tiek atzīmētas Baznīcā, piemēram, 24. jūnijs - Jāņa Kristītāja dzimšanas diena, Mātes diena, kas tiek atzīmēta otrajā maija svētdienā, 29. septembris - Miķeļa un visu eņģeļu diena, Pļaujas svētki, kas tiek svinēti pirmajā oktobra svētdienā, visbeidzot, pēdējā svētdiena Baznīcas gadā ir Mūžības svētdiena jeb Mirušo piemiņas diena, kad mēs apstājamies pie nāves un Mūžīgās dzīvības jautājumiem. Tātad Baznīcas gads ir gadu ilga gaita līdzi svarīgākajiem Kristus zemes dzīves notikumiem, kas attiecas uz mūsu esamību, uz šīs esamības glābšanu, pestīšanu. Ja dzīvojam, sekodami līdzi Baznīcas gadam, mēģinot izjust katru Baznīcas gada laika noskaņu, tad tas palīdz mums iezīmēt noteiktu profilu mūsu garīgajā dzīvē, tad mūsu dzīves laiks iegūst citu dinamiku.

Baznīcas gadalaiku noskaņu palīdz izjust arī daži citi elementi, piemēram, liturģiskās krāsas, kas tiek lietotas dievnamos. Ciešanu laikā altārsegas ir violetā krāsā. Adventē tās ir zilas. Balto krāsu lieto augstajos svētkos - Ziemassvētkos un Lieldienās. Sarkanā krāsa ir Svētā Gara krāsa. To lieto Vasarsvētkos un asinsliecinieku piemiņas svētkos. Zaļo krāsu kā dzīvības krāsu mēs redzam uz altāra visās svētdienās pēc Trīsvienības svētkiem un laikā starp Zvaigznes dienu un Ciešanu laiku. Un, visbeidzot, melnā krāsa parasti tiek lietota tikai vienu reizi gadā - Lielajā Piektdienā, jo Mirušo piemiņas dienā vai Mūžības svētdienā visbiežāk lieto balto liturģisko krāsu, ar to iezīmējot atšķirību, ka kristīgs cilvēks raugās uz nāvi savādāk nekā cilvēks bez Dieva. Nāve nav melns notikums, totāls beigu notikums, bet nāvei, pateicoties Kristum, ir balta krāsa. Mūsu priekšā nākotnē mēs neredzam vis melnu sienu, bet gaismu. To iezīmē arī tas, ka Mūžības svētdienā tiek lietotas baltas altārsegas kā augstajos svētkos, jo nāve nav pēdējais punkts mūsu dzīvē.