Šķiet, ka Latvijā lielākā daļa cilvēku pieskaita sevi vai savu ģimeni
pie kādas no tradicionālajām kristīgajām konfesijām. Visbiežāk tas
nozīmē, ka kāds no ģimenes ir ticis kristīts kā luterānis, katolis vai
pareizticīgais. Piemēram, ar luterāņu baznīcu sevi saista aptuveni
600 000 Latvijas iedzīvotāju, kas absolūtā vairākumā ir latvieši. Tātad
šajā, tāpat kā pareizticīgās vai katoļu baznīcas gadījumā var runāt par
nacionālo baznīcu, kur galvenā atpazīstamā piederības zīme ir kristība:
kādā konfesijā tu vai tavi vecāki ir kristīti.
Vairumam cilvēku
mūsdienās kristība saistās ar nacionālajām un ģimenes tradīcijām,
kristība ir vārda došanas un krustvecāku izraudzīšanās svētki, kā arī
Dieva svētības un aizsardzības izlūgšanās bērnam. Tiktāl būtu skaidrs.
Neskaidrības sākas tad, kad vecāki vai vecvecāki, kas kādreiz bērnībā
ir kristīti, vēršas pie mācītāja, lai noskaidrotu, kad var nokristīt
bērniņu un cik tas maksā.
Šajā brīdī mācītājs uzdod tādus
dīvainus jautājumus: kurš jūsu ģimenē ir iesvētīts un kurai draudzei
jūs piederat? Te bieži saduras nominālticīgo (vārda pēc ticīgo) un
baznīcas izpratne par to, kas ir kristība. Izrādās, ka baznīcā kristība
tiek saistīta ar bērna ienākšanu draudzē un ticību (kuru altāra priekšā
apliecina iesvētīti un baznīcai piederīgi vecāki un krustvecāki*),
turklāt ne tādu, kas ir tik „dziļi sirdī”, ka nekādā veidā neizpaužas
uz āru, vismaz ne kā piederība kādai konkrētai draudzei. Tad dažkārt
nākas dzirdēt, ka „mēs jau neesam nekādi ticības fanātiķi, mēt tikai
gribam bērniņu nokristīt”, bet izrādās, arī vecākiem (minimālā prasība
– vienam no vecākiem) vajag iegūt kaut pamatzināšanas par to ticību,
kādā vecāki šo bērnu vēlas kristīt. Kristus saviem mācekļiem teica:
„Ejiet un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis (Mt 28:19-20). Visās baznīcās ticība ir nesaraujami saistīta ar mācību.
Šo mācību vecāki var apgūt iesvētes mācībā, pēc kuras viņi tiek
iesvētīti un kļūst par draudzes locekļiem, jo tikai tad viņi var godīgi
dot kristību solījumu Dieva priekšā par savu bērnu, solot to vest
baznīcā un audzināt ticībā. Būsim godīgi: kur tad bērns var iegūt
pirmās zināšanas par Dievu un garīgi pieaugt? Vispirms ģimenē,
skatoties uz saviem vecākiem, tad arī draudzē, uz kuru viņus aizved
vecāki. Tātad, ja vecāki paši nenāk pie Dieva, viņi līdz ar to aplaupa
savus bērnus. Viens no rādītājiem, cik nopietni vecāki pilda savus
kristību solījumus, ir to bērnu skaits, kas skolā tiek sūtīti uz
kristīgo mācību (aptuveni 20%, kas gan mūsu neticības laikos varbūt arī
nav maz).
Ja cilvēkiem nav dziļākas izpratnes par kristību kā
grēku mazgāšanu, ienākšanu baznīcā, kļūšanu par Dieva bērnu vai
pagremdēšanu Kristus nāvē, tad viņiem šis kristību rituāls vairāk
atgādina kādu ne īpaši izprotamu maģisku darbību. Te būtu vietā
atgādināt, ar ko kristietība un tās sakramenti atšķiras no maģijas vai
burvestībām, kur arī ir savi sarežģīti rituāli. Maģijā tiek piesaukti
kādi garīgi spēki (visbiežāk ne tie, kas vēl cilvēkam labu), tos nav
svarīgi iepazīt, bet gan censties izmantot savā labā. Šajā ziņā centrā
ir cilvēks, kurš izmanto kādus spēkus, lai ar rituālu palīdzību sev
kaut ko pieburtu, kādu noburtu vai sevi dziedinātu. Mūsu patērētāju
kultūras laikos tas šķiet diezgan ērti: nav vajadzības mainīt sevi,
pietiek izpildīt kādu rituālu, izmantot kādus garīgos spēkus savā labā.
Nevelti tik populāri ir dažādi zīlēšanas, maģijas un dziedināšanas
saloni. Tad nu daudziem arī kristība šķiet kaut kas līdzīgs, tikai ar
to atšķirību, ka notiek baznīcā, ka arī neņemot vērā vecāku kristību
solījumus, kristība automātiski darbosies kā maģisks aizsardzības
līdzeklis.
Taču kristietība ir vērsta
pavisam citā virzienā. Kristietībā centrā ir Dievs, kurš ir cilvēka
mērķis, ilgu piepildījums un prieka avots, nevis līdzeklis, ar kuru var
manipulēt. Tādēļ nāksim pie sava Radītāja, kurš caur kristību mūs grib
vest tuvāk sev un citiem ticīgajiem. Tieši tāpēc virs zemes ir
dibinātas draudzes, kurās nepilnīgi un grēcīgi cilvēki mācās mīlēt
Dievu un savus tuvākos, kaut ko izmainot vispirms sevī. Lūgsim, lai mēs
un mūsu bērni savā dzīvē var labāk iepazīt pašu Dievu, nevis tikai
censties veiklāk izmantot un patērēt tās bagātās dāvanas, kuras viņš
dod.
Jaunumi
Biežāk jautātais
